Kas ir redakcionāla karikatūra? - Kevin Necessary
Man nekad nav paticis, ka (politiskās) karikatūras presē sauc par "redakcionāliem rakstiem". Neesmu pārliecināts, vai tās tā sāka saukt, lai atšķirtu no tām, kas publicētas citos medijos, izņemot laikrakstus, vai arī tāpēc, ka bija nepieciešams izveidot žanru pēc žurnālistikas iepakojuma gaumes.
Sludinājums, šķiet, norāda uz to, ka tās ir tās viedokļu karikatūras, kas kā cimdiņš atbilst redakcionālajai līnijai. Papildinājums medija politiskākajiem redakcionālajiem rakstiem pēc nerakstīta likuma.
Lai gan daudzos gadījumos tas tā arī ir, ir arī brīži, kad viedokļa karikatūrists"dumpojas" pret medija nostādnēm un piedāvā alternatīvas pieejas, dažkārt pat izraisot konfliktus ar reklāmdevējiem un/vai lasītājiem.
Es neticu šai vienkāršotajai mantrai, ka, ja humorists neiekasē maksu no visiem, tad viņš ir kāda bufonāde. Kas šo muļķību padarīja par svētu likumu? Grafiskais humors plašsaziņas līdzekļos pamatā balstās uz to cilvēku viedokļiem, kuri tos zīmē, un tāpēc tie vienmēr tiek publicēti laikrakstu viedokļu sadaļā.
Es arī neuzskatu, ka karikatūrists ir žurnālists, jo apstrādā informāciju ar nolūku radīt vairāk vai mazāk humoristisku viedokli. Šo darbu jau iepriekš ir paveikuši žurnālisti, kuri ir izstrādājuši visu informāciju, ar kuru viņiem ir jāstrādā.
Tam varētu veltīt veselu sējumu, jo tam ir daudz vairāk nianšu, pat "politiskajā" humora žanrā ir daudz krāsu. Katram autoram ir savs stila un formas zīmogs.
Daži praktizē balto un kostīmistisko humoru, citi - kritiskāku satīru vai abu veidu humoru apvienojumu. Tāpēc atstāsim to teorētiķiem vai arī kādai no tām dienām, kad mani pārņem intensitātes lēkme.
Kas tas ir?
Sinsinati ilustrators un grafiskais humorists Kevins Nepieciešamais (Kevin Necessary) publicēja šo īso karikatūras stāstu, cenšoties izskaidrot, viņaprāt, redakcionālu karikatūru, izmantojot iespēju paziņot, ka viņu pēc vairāku gadu zīmēšanas vietējai presei ir pieņēmis darbā laikraksts Cincinnati Enquirer.
Ievadā viņš norāda, ka viņa definīcija attiecas uz politiskajām karikatūrām, kas tradicionāli tiek saistītas ar laikrakstiem. Viņš tās definē kā tādas, kurās tiek mēģināts kādu ziņu sadalīt vienkāršā attēlā, kas ir daudz grūtāk, nekā šķiet. Vēl viens viedoklis, tikpat ticams kā jebkurš cits.
"Pārāk daudz ziņu, nav iespējams sekot līdzi," domā karikatūrists. To ir ne tikai pārāk daudz, bet tās arī aizvien ātrāk un ātrāk beidzas.
